Preservation Science and Its Limits
Īsā atbilde ir jā, kriofiksācija var saglabāt audu formu un palēnināt bojājumus, taču nē, tā nevar apturēt molekulārās sabrukšanas procesu. Aukstums spēj noteiktā laika posmā noturēt struktūru vietā. Tas nedara ķermeni vai smadzenes apstāties ideālā veidā.
Tieši šī daļa ir visbūtiskākā. Sasaldēšana vai dziļā atdzesēšana var aizsargāt dažas šūnas un audus no ātras sabrukšanas. Tomēr molekulas joprojām mainās. Reakcijas ievērojami palēninās, taču tās nepārtrūkst. Daži bojājumi sākas dzesēšanas laikā, daži – uzglabāšanas periodā, un daži – atkausēšanas brīdī.
Es visu laiku atgriežos pie šīs atšķirības. Struktūra nav tas pats, kas pilnīga saglabāšana. Auds var izskatīties neskarts mikroskopa zem, taču tajā joprojām var būt slēpti ķīmiski bojājumi. Olbaltumvielas var nobīdīties. Membrānas var plīst. Mazas molekulas var pārvērsties formās, kādas iepriekš nebija. Aukstums palīdz, taču tas nenulldina laiku.
Kriobioloģijai (cryonics) šis fakts ir vēl svarīgāks. Vienkāršiem vārdiem runājot, kriobioloģija ir mēģinājums saglabāt ķermeni pēc tiesiski deklarētas nāves, cerībā, ka nākotnes medicīna spētu darīt vairāk. Šī cerība balstās uz saglabāšanu, taču saglabāšana nav perfectums. Gatavošanās, stabilizācija un transportēšana visi ir paredzēti, lai samazinātu bojājumus pirms aukstuma sākuma. Tie ir svarīgi, jo pirmās stundas ir bargas trausliem audiem.
Kriofiksāciju bieži lieto kā spēcīgu terminu. Tas skan pabeigtā veidā. Tomēr zinātne ir šaurāka. Laboratorijas praksē krioprezervācija var uzturēt dažas šūnas dzīvīgas vai padarīt dažas struktūras lietojamās, taču tā arī rada ledus bojājumus, stresu no sāls koncentrācijas izmaiņām, membrānu bojājumus un ķīmiskas izmaiņas šūnas iekšienē. Pētījumi par šūnām, spermu, embrijiem un audiem rāda molekulārus bojājumus, nevis tikai fiziskus bojājumus. Tā ir viena no iemesliem, kāpēc vārds „saglabāts” prasa piesardzību. Tam var būt daudz nozīmju.
Es domāju, ka visvienkāršākais veids, kā to pateikt, ir šāds. Aukstums var palēnināt sabrukšanu. To nevar apturēt pilnībā. Tas attiecas gan uz saldētavu, gan laboratoriju, gan lielāku kriobioloģijas jautājumu. Saglabāts paraugs nav sasaldēts solījums. Tas ir paraugs, kas var būt labāk aizsargāts nekā būtu bijis citādi, vienlaikus nesot reālus bojājumus.
Šeit pastāv arī godīgi ierobežojums, kas būtu jātur acīs. Mēs vēl nezinos, cik daudz smalku molekulāru detaļu var izdzīvot cilvēka smadzenēs pēc reālistiskiem kriobioloģijas apstākļiem. Mums arī nav pierādījumu tam, ka saglabāti audi, pat ja struktūra izskatās laba, var garantēt atmiņu, identitāti vai apziņu nākotnē. Tie ir atsevišķi apgalvojumi, un tie ir daudz grūtāk sasniedzami nekā vienkārša saglabāšana.
Tur ir vieta, kur cerībai ir nepieciešama disciplīna. Nākotnes remonts var kļūt labāks par pašreizējo remontu. Tas ir iespējams. Bet iespējams nenozīmē pierādīts. Tāpēc pareizā atbilde uz jautājumu „kriodzināt” nav vienkārša jā vai nē. Tā ir precīzāka. Kriofiksācija var saglabāt audu noteiktam laikam, kamēr molekulārā sabrukšana turpinās lēnākos veidos.
Es šo atbildi uzskatu par mierīgu, bet ne tukšu. Tā atstāj vietu nākamajam darbam, neuzturot, ka problēma ir atrisināta. Tā arī skaidri nosaka robežu starp tehnisku panākumu un cilvēka glābšanu. Tie nav viens un tas pats.
Garāks horizonts šeit ir noderīgs, jo tas uzdod vienu skaidru jautājumu, neatradzot to par solījumu: ko cerība var godīgi nozīmēt, kad telpā joprojām ir klāt laiks, bojājumi un nenoteiktība.
Article by Lea Varga ·