Cryonics Questions and Choices
Patiesais jautājums ir vienkāršs. Vai krioprotekcija var kļūt par vairāk nekā cerību, kas glabāta aukstumā?
Šis jautājums guļ zem katras nopietnas diskusijas par ledus glābšanu. To var atrast arī aiz gatavības komandām, stabilizācijas procedūrām, transporta un garās gaidīšanas, kas seko pēc saglabāšanas. Tas guļ arī aiz jaunākiem viedokļiem, uz kuriem daži nozares darbinieki liek savu cerību, piemēram, molekulārā nanotehnoloģija jeb MNT – ideja par ierīču izveidi, atomus izvietojot ārkārtīgi precīzi.
Manuprāt, šis jautājums ir vienlaikus sarežģīts un lietderīgs. Sarežģīts, jo tas prasa godīgumu. Lietderīgs, jo tas aptur vieglu saukļu vietā domāšanas procesu.
Krioprotekcija sākas tikai pēc oficiāli konstatētas nāves. Tā nav dzīva cilvēka ārstēšana. No šī brīža mērķis ir pēc iespējas palēnināt bojājumus, tad saglabāt ķermeni, īpaši smadzenes, tādā veidā, kas kādreiz ļautu tos atjaunot. Tā ir pamata solījuma būtība. Tieši šeit arī sākas ierobežojumi.
Kopiena nepārtraukti pieaug
Krioprotekcijas kopiena ir izaugusi, jo aizvien vairāk cilvēku tagad uztver saglabāšanu kā nopietnu jautājumu, nevis ironiju. Dažus piesaista cerība uz nākotnē veiksmīgu atjaunošanu. Dažus mudina vēlme saglabāt iespēju, cik nenozīmīga tā šobrīd nebūtu, ka personas identitāte un atmiņa kādreiz tiks atjaunota. Citi vienkārši atsakās uzskatīt nāvi par absolūtu visu jautājumu noslēgumu.
Šim pieaugumam ir arī praktisks aspekts. Augstāka līmeņa saglabāšanas darbi prasa labākas gatavības komandas, kvalitatīvāku stabilizāciju, ātrāku nogādāšanu, modernāku aprīkojumu un labāku apmācību. Tās nav abstraktas vēlmes. Tās ir sīkas, bet sarežģītas detaļas, kas kļūst kritiski svarīgas, kad laika resursi ir ierobežoti un bojājumi strauji uzkrājas.
Tas ir viens iemesls, kāpēc kopienā tik daudz runā par loģistiku. Pat ja pacientam ir konstatēta nāve, laiks joprojām ir izšķirošs. Ja dzesēšana sākas vēlu, nogādāšana norit lēni vai komandai trūkst prakses, saglabātā struktūra var ciest vēl vairāk. Krioprotekcijas panākums vai neveiksme slēpjas tieši šajās detaļās.
Kopiena pieaug arī tāpēc, ka kļūst acīmredzams: neviena ārēja sistēma negaida, lai atrisinātu šo problēmu. Tā ir reālistiska patiesība. Tā liek atbildību gulēt pašiem aktīvistiem. Šo darbu ir jāveic tiem cilvēkiem, kuriem šī lieta patiesi rūp.
Ko šodien spēj un nevar saglabāšana
Kriogēnā saglabāšana cenšas novērst bioloģiskās struktūras izjaukšanos. Šī struktūra ir svarīga, jo smadzenēs ir saglabājušās atmiņu, personības un apdzīvotās dzīves pēdas. Ja tik un tā tiek zaudēta pārāk liela daļa no tās, nākotnē veicamais uzdevums kļūs grūtāks.
Tomēr neviens cilvēks, kas nodots krioprotekcijai, vēl nav bijis atdzīvināts. Šim faktam ir jāpaliek acīmredzamam. Tāpēc godīgums ir svarīgāks par entuziasmu.
Mūsdienu saglabāšanas metodes ir nepilnīgas. Tās var mazināt bojājumus, taču tās nevar likvidēt nenoteiktību. Saglabātas smadzenes nav tas pats, kas pilnībā atjaunots cilvēks. Ne digitālie arhīvi, ne mākslīgā intelekta modeļi, ne skenēti ieraksti pierāda apziņas saglabāšanos. Šie rīki var glabāt informāciju, taču informācija nav tas pats, kas dzīva, nepārtraukta esība.
Lai saprastu situāciju, noder neliels piemērs. Iedomājieties bojātu bibliotēkas grāmatu. Ja ir saglabājušās pietiekami daudzas lapas, pieredzējs restaurators to var atjaunot. Ja lapas ir apdedzinātas, uzdevums kļūst pavisam cits. Krioprotekcija cer, ka smadzenes vairāk atgādina grāmatu, kuru vēl var salabot, nevis apdedzinātu eksemplāru. Tā ir cerība uz struktūras saglabāšanos, nevis garantija par rezultātu.
Kāpēc MNT ir svarīga krioprotekcijai
Viens nopietns krioprotekcijas domāšanas virziens šobrīd vēršas uz MNT. Paša ideja ir skaidra, pat ja tehnoloģija vēl nav. Ja nākotnes ierīces spēs strādāt atomu līmenī, tās kādreiz varēs atjaunot audus ārkārtīgi precīzi.
Tas ir būtiski, jo krioprotekcijas radītie bojājumi nav tikai viens liels triecienis. Tie ir daudz mazu traumu kopums. Var ciest šūnas, molekulas, un pat atsevišķas hromosomu daļas. Ja atjaunošana kādreiz būs iespējama, tā būs jāveic tieši šajā mērogā.
Viens no ieteictajiem scenārijiem ir niecīgs nanrobots, kuru dažkārt dēvē par hromalocītu, kas iekļūst šūnā un nomaina bojātās hromosomas. Šīs vizualizācijas mērķis nav radīt zinātniskās fantastikas dramatismu. Tā ir paredzēta, lai parādītu precizitātes līmeni, kas būtu nepieciešams, lai oriģinālā smadzeņu struktūra tiktu atjaunota pietiekami labi un nozīmīgi.
Tāpēc daži krioprotekcijas autori uzskata, ka MNT un krioprotekcija ir cieši saistītas. Viņi neuztver MNT kā blakus interesi. Viņi to redz kā ticamāko atjaunošanas ceļu, kāds viņiem šobrīd ir zināms.
Pats termins var skanēt grandiozi, tomēr tam ir vienkārša būtība. Ja atomus var izvietot precīzi, tad kādreiz arī bioloģiskos procesus varēs atjaunot ar tādu pašu precizitāti. Tas varētu kalpot krioprotekcijas pacientiem, taču tas sniegtu labumu arī medicīnai, materiālzinātnei, pārtikai, enerģētikai un vides atjaunošanai.
Finansējuma problēma ir reāla
Lieta ir tāda, ka labas idejas pašas par sevi netiek finansētas.
Darbs pie MNT rit lēnām. Daļai šīs kavēšanās ir tehniska dabu, daļai – politiska, bet citiem – institucionāla piesardzība. Dažās aprindās pētnieki izvairās no krioprotekcijai saistītām tēmām, bīdoties no riska savai karjerai. Tas padara nozari šaurāku, nekā tā teorētiski varētu būt.
Ir bijušas pazīmes, ka pastāv nopietna interese par šo plašāku virzienu. 2000. gadu beigās britu pētnieks saņēma ievērojamu valsts finansējumu nanofabrikas koncepta pētīšanai. Tas izcēlās, jo šāds atbalsts bija ārkārtīgi reti sastopams. Taču rets atbalsts nav tas pats, kas stabils un ilgstošs atbalsts.
Krioprotekcijas kopiena jau ilgu laiku apzinās šo sprīdi. Tā ir arī sapratusi, ka gaidīt, kamēr kāds cits to aizpildīs, var būt kļūda. Ja mērķis ir uzlabot saglabāšanu un nākotnē veiksmīgi atjaunot, tad pētījumi, apmācība un aprīkojums ir aktuāli jau šodien. Līdzīgi ir arī ar finansējumu.
Tas nenozīmē vieglu panākumu. Tas nozīmē darbu. Nozarei ir nepieciešamas uzlabotas kriogēnās saglabāšanas metodes. Tai vajag modernākas laboratorijas un iekārtas. Tai vajag efektīvākas nogādāšanas sistēmas. Tai vajag uzmanīgu, sistemātisku uzlabošanu, kas varētu nemaz neievērot mediju uzmanību, bet noteikti mainīs rezultātus.
Ko cerība var godīgi nozīmēt
Cerība krioprotekcijā nav tas pats, kas pārliecība. Tā nav solījums par atgriešanos. Tā ir apzināta izvēle turēt vaļā šauru durvju spraugu, kas citādi būtu uz mūžu aizslēgta.
Tāpēc kopiena nepārtraukti pieaug, neskatoties uz ierobežoto pierādījumu bāzi. Cilvēkus interesē ne tikai jautājums par to, vai atdzīvināšana vispār ir iespējama. Viņi jautā, ko nozīmē vispār centīties aizsargāt cilvēka nākotni, pat ja galīgā atbilde paliek nezināma.
Manuprāt, tieši šeit slēpjas viss dziļākais šīs tēmas saturs. Nevis aukstums, nevis tehnoloģijas. Dziļākā būtība ir spēcīgais atteikšanās sajaukt vēlmi ar faktu. Nopietnai krioprotekcijas kopienai ir jāapvieno rūpes un šaubas.
Tai ir skaidri jāatzīst, ka neviens vēl nav atgriezies. Tajā pašā laikā tai ir jāpasaka, ka uzlabota saglabāšana un nākotnes atjaunošana joprojām ir vērts pētījumiem. Šie divi apgalvojumi ir cieši saistīti.
Cilvēks šobrīd krioprotekciju var saprast daudz skaidrāk nekā agrāk. Tā nav brīnumu stāsts. Tā ir gara tehniska un ētiska diskusija par to, cik daudz no cilvēka būtības var saglabāt un ko nākotnes rīki varētu izdarīt ar šo saglabāto struktūru.
Tieši šo jautājumu tur acīs žurnāls The Longer Horizon – vienu skaidru jautājumu par krioprotekciju, nākotnes saglabāšanu un to, ko cerība var nozīmēt godīgi.
Article by Lea Varga ·